TORNIS definīcija Latviešu valodā:

TORNIS

vīriešu dzimte

  • 1

    Augsta, samērā šaura celtne; celtnes vai ierīces daļa, parasti ar sašaurinājumu augšdaļā (konusa vai piramīdas veidā).

    • Zvanu tornis
    • Skatu tornis
    • Ugunsdzēsēju novērošanas tornis
    • Baznīcas, pils tornis
    • Bākas tornis
    • Topogrāfiskais tornis
    • Torņa smaile

  • 2

    Šaha figūra, kam ir torņa (1) forma.