SABRUKT definīcija Latviešu valodā:

SABRUKT

nepārejošs darbības vārds

  • 1

    3. pers Brūkot sagāzties, sagrūt; izjukt.

    • Sabrūk māja
    • Sabrūk klucīšu tornis
    • Izkaltusī muca sabruka

  • 2

    3. pers Sairstot aiziet bojā (piem., par organisma audiem).

    • Vēža bojātās šūnas sabrūk

  • 3

    pārnesta nozīme 3. pers Beigt pastāvēt; izzust.

    • Sabrūk koloniālisma sistēma
    • Sabrūk sapņi, cerības

  • 4

    Zaudēt fiziskos un garīgos spēkus; saļimt.

    • Pēc grūtās slimības viņš izskatās pavisam sabrucis
    • Pēc mātes nāves viņa galīgi sabruka
    • Nespēkā sabrukt uz krēsla
    • Sabrukt bezsamaņā

  • 5

    sarunvalodas vārds Strauji ieiet, ievirzīties (kur – daudziem, visiem).

    • Viss bars sabruka istabā