IZBRAUKT definīcija Latviešu valodā:

IZBRAUKT

  • 1

    pārej. un nepārej Braucot izkļūt, izvirzīties (no kurienes, pa ko); izvirzoties (no kurienes), nokļūt (kur); braucot izvadīt (no kurienes, cauri kam, kur).

    • Izbraukt no meža
    • Izbraukt pa vārtiem
    • Izbraukt uz šosejas
    • Izbraukt pajūgu no šķūņa
    • Izbraukt automašīnu sētā

  • 2

    nepārej Braukšus pārvietoties (pa ko, cauri kam).

    • Vai te var ar zirgu izbraukt?
    • Pa purva ceļu nevarēs izbraukt

  • 3

    nepārej Braukšus doties ceļā.

    • Izbrauksim sešos no rīta
    • Izbrauca visi reizē
    • Kuģis izbrauc jūrā

  • 4

    pārej Braukšus apmeklēt.

    • Izbraucu Rīgu
    • Izbraucām pilsētu vienā dienā

  • 5

    pārej Braucot pāri, izdangāt, sabojāt.

    • Izbraukt apstādījumus
    • Izbraukt puķes
    • Izbraukts, grambains ceļš

  • 6

    pārej. un nepārej Braucot veikt (nelielu gabalu); aizbraukt uz neilgu laiku.

    • Izbraukt pāris līkumu ar velosipēdu
    • Izbraukt svētdienā ar jahtu
    • Viņš ir izbraucis