INTONĀCIJA definīcija Latviešu valodā:

INTONĀCIJA

sieviešu dzimte

  • 1

    Valodā – skaņu spēka, augstuma, ilguma un tembra maiņa runas plūsmā kā ekspresīvo un emocionālo nozīmju izteikšanas līdzeklis.

    • Teikuma intonācija
    • Ironiska intonācija, dusmīga intonācija, pavēloša intonācija
    • Jautājoša, lūdzoša intonācija

  • 2

    Valodā – noteiktas skaņu augstuma un spēka maiņas (garā) zilbē.

    • Zilbes intonācija
    • Stieptā intonācija, lauztā intonācija, krītošā intonācija, kāpjošā intonācija

  • 3

    Literārā darbā – frāzes jēdzieniskā un emocionālā noskaņa, ko atklāj, piem., vārdu kārta, pieturzīmes, konteksts.

    • Heroiska, cildena intonācija, intīma intonācija

  • 4

    Mūzikā – vismazākā melodijas daļa, kurai ir muzikālās izteiksmes nozīme; arī muzikālās skaņas izpildījuma kvalitāte, augstuma precizitāte.

    • Saulaina, gavilējoša intonācija
    • Pareiza, tīra, netīra intonācija