APSĒSTĪBA definīcija Latviešu valodā:

APSĒSTĪBA

sieviešu dzimte vienskaitlis

  • 1

    Psihisks stāvoklis, kad cilvēks atrodas kādu neatlaidīgu, uzmācīgu domu, nepārvaramu jūtu varā.

    • Censties pārvarēt savu apsēstību