KRATĪT definīcija Latviešu valodā:

KRATĪT

pārejošs darbības vārds

  • 1

    Vairākkārt strauji, spēcīgi kustināt augšup lejup vai līmeniski nelielā amplitūdā; šādi censties atbrīvot vai iztukšot (ko).

    • Kratīt nūju gaisā
    • Zirgs krata galvu
    • Kratīt dūres
    • Kratīt ar pirkstu
    • Kratīt ciemiņa roku
    • Kratīt pelavu maisu
    • Kratīt ārā kartupeļus no groza
    • Kratīt ābolus no zariem

  • 2

    3. pers., pārej un nepārej Būt tādam (transportlīdzeklim u. tml.), kurā priekšmets (piem., krava, braucējs) tiek valstīts, mētāts; būt par cēloni, ka (piem., braucējs, transportlīdzeklis) tiek valstīts, mētāts; tikt valstītam, mētātam (piem., transportlīdzeklī).

    • Rati stipri krata
    • Braukt lēnām pa bruģi, lai mazāk krata
    • Daudzie akmeņi un grambas krata automašīnu
    • Pārvedot nedrīkst slimnieku kratīt

  • 3

    3. pers Izraisīt stiprus drebuļus, trīcēšanu.

    • Slimo krata drudzis

  • 4

    Pārmeklēt likumā noteiktā kārtībā (personu, telpu, lietas), lai atrastu kādu pierādījumu krimināllietā.

    • Kratīt dzīvokli