IZKLAIDĪBA definīcija Latviešu valodā:

IZKLAIDĪBA

sieviešu dzimte vienskaitlis

  • 1

    Psihisks stāvoklis, rakstura īpašība – nespēja ilgstoši saistīt uzmanību (pie kā), iedziļināties (kādā jautājumā).

    • Kļūdīties aiz izklaidības