IZBRĪNS definīcija Latviešu valodā:

IZBRĪNS

singular masculine noun

  • 1

    Psihisks stāvoklis, ko izraisa kas negaidīts, dīvains, nesaprotams.

    • Radīt izbrīnu
    • Izbrīnā ieplest acis
    • Izbrīna pilns skatiens