GARLAICĪBA definīcija Latviešu valodā:

GARLAICĪBA

sieviešu dzimte

  • 1

    Psihisks (emocionāls) stāvoklis, kam raksturīga nomāktība, apnikums un ko izraisa bezdarbība, interešu trūkums; apstākļu kopums, kas izraisa šādu psihisku stāvokli.

    • Viņu māc garlaicība
    • Seja pauž garlaicību
    • Visapkārt valda garlaicība

  • 2

    Vispārināta īpašība garlaicīgs; arī tās konkrēta izpausme.