BŪKŠĶĒT definīcija Latviešu valodā:

BŪKŠĶĒT

nepārejošs darbības vārds

  • 1

    Radīt dobju troksni, kāds dzirdams, piem., kam smagam atsitoties pret ko mīkstu; atskanēt šādam troksnim.

    • Akmens būkšķ, iekrītot bedrē
    • Būkšķēdams no jumtiem krīt sniegs