APMĀTĪBA definīcija Latviešu valodā:

APMĀTĪBA

sieviešu dzimte vienskaitlis

  • 1

    Stāvoklis, kad cilvēks pilnīgi atrodas kāda pārdzīvojuma, kādas idejas u. tml. varā un ir zaudējis spriešanas spējas.

    • Izdarīt ko naida, dusmu apmātībā