AP- definīcija Latviešu valodā:

AP-

priedēklis

  • 1

    savienojumā ar lietv Norāda uz priekšmetu, kas atrodas kam apkārt.

    • Apkakle, apdobe, aproce, apvāks
    • Apdārzs (Mēnesim), apmale

  • 2

    savienojumā ar lietv Norāda uz teritoriālu norobežojumu.

    • Apgabals, apgaita, apkārtne, apvidus

  • 3

    savienojumā ar darb Norāda, ka darbība notiek kam apkārt, aptver ko (daļēji vai pilnīgi).

    • Apiet, apkampt, apņemt

  • 4

    savienojumā ar darb Norāda, ka ar darbību kas tiek apvērsts.

    • Apgriezt (otrādi), apgriezties, apvelt, apvelties

  • 5

    savienojumā ar darb Norāda, ka darbība ir skārusi tikai virspusi, virskārtu.

    • Apdegt, apkalst, appelēt, apsvilt

  • 6

    savienojumā ar darb Norāda, ka darbība attiecas uz daudziem, visiem, visu, ka darbību veic daudzi, visi.

    • Apdarīt (visus darbus), apbraukāt (visu rajonu, visus ciemus), apmirt

  • 7

    savienojumā ar darb Norāda, ka darbība notiek kādam par labu vai ļaunu.

    • Apdziedāt, apmelot, aprunāt, apsveikt

  • 8

    savienojumā ar darb Norāda uz darbības pabeigtību.

    • Apgulties, apmierināt, apstāties, apdzist, apklust, apsīkt