TRĪCĒT definīcija Latviešu valodā:

TRĪCĒT

nepārejošs darbības vārds

  • 1

    Sīki vibrēt, viegli raustīties (par ķermeni, tā daļām); drebēt.

    • No bailēm sāka trīcēt kājas
    • Nespēkā trīc rokas
    • Trīcēt no aukstuma
    • Trīcēt aiz bailēm, aiz dusmām
    • Trīc kā apšu lapa

  • 2

    pārnesta nozīme Ļoti baidīties, baiļoties.

    • Trīcēt par savu bērnu
    • Trīcēt un drebēt par katru nieku
    • Sirds trīc

  • 3

    3. pers Būt tādam, kas ir pakļauts biežām svārstībām ar nelielu amplitūdu; vibrēt.

    • No sprādziena trīc logu rūtis
    • Vējā trīc koku lapas
    • Sveces liesma trīc

  • 4

    3. pers Būt nevienmērīgam, viegli svārstīties, raustīties (piem., par gaismu, skaņu); būt tādam, kurā izplatās, ir šādas svārstības (par telpu, vidi).

    • No uztraukuma bērnam trīcēja balss
    • pārnesta nozīme Mežs trīc no putnu dziesmām
    • pārnesta nozīme Koncertzāle trīc no aplausiem