SNAUDIENS definīcija Latviešu valodā:

SNAUDIENS

vīriešu dzimte vienskaitlis

  • 1

    Īss, nedziļš miegs; pārejas stāvoklis starp miegu un nomodu; pusmiegs.

    • Vecmāmiņai uznāca snaudiens
    • Uztrūkties no snaudiena