NOTURĒT definīcija Latviešu valodā:

NOTURĒT

pārejošs darbības vārds

  • 1

    Turot panākt, ka (kas) paliek kādā vietā, kādā stāvoklī; panākt, būt par cēloni, ka (kas) netiek projām, neaiziet.

    • Noturēt maisu uz pleciem, saini rokās
    • Noturēt arklu taisni
    • Noturēt zirgu aiz pavadas
    • Virve laivu nenoturēja

  • 2

    Turēt (kādu laiku); panākt, ka atrodas (kur kādu laiku).

    • Noturēt smago somu visu laiku rokā
    • Noturēt bērnu visu ceļu klēpī

  • 3

    Panākt, ka (kas) paliek pašreizējā vietā, pašreizējā stāvoklī, līmenī.

    • Noturēt viesus līdz vēlam vakaram
    • Noturēt zirgu visu dienu stallī
    • Pārāk ilgi noturēt pie sevis bibliotēkas grāmatu
    • Noturēt nemainīgu ūdens līmeni tilpnē
    • Noturēt temperatūru virs nulles
    • Noturēt augstu akciju kursu

  • 4

    Saglabāt (līdzsvaru); panākt, ka saglabājas kāds stāvoklis.

    • Noturēt ķermeni taisni
    • Noturēt rokas gar sāniem

  • 5

    Panākt, ka neizpaužas, nav manāms (piem., pārdzīvojums, emocijas, to izpausme).

    • Noturēt smieklus, asaras
    • Noturēt noslēpumu pie sevis

  • 6

    Maldīgi pieņemt, uzskatīt (kādu par ko citu, citādu).

    • Noturēju viņu par savu paziņu
    • Noturēt kādu par ļoti gudru

  • 7

    Spēt pareizi atveidot (mūzikas skaņu augstumu), spēt izdziedāt (melodiju) līdz galam.

    • Noturēt melodiju, balsi

  • 8

    Ar aktīvu darbību panākt, ka (kas) notiek, noris; novadīt; arī norunāt.

    • Noturēt sapulci, apspriedi
    • Noturēt garu runu