NOTRĪCĒT definīcija Latviešu valodā:

NOTRĪCĒT

nepārejošs darbības vārds

  • 1

    Īsu brīdi, vienreiz trīcēt; nodrebēt; ietrīcēties.

    • Notrīcēt aiz bailēm
    • Zari vējā notrīcēja
    • Balss saviļņojumā notrīcēja