NO- definīcija Latviešu valodā:

NO-

priedēklis

  • 1

    savienojumā ar lietv Norāda uz ko nodalītu (no kāda veseluma, kopuma).

    • Nodaļa, nomalis, nogabals

  • 2

    savienojumā ar lietv Norāda uz vietu, kas vērsta lejup vai ir zemāka par to, ko apzīmē pamatvārds.

    • Nokalne. (Kalna) nogāze
    • Nojume

  • 3

    savienojumā ar lietv Norāda uz pamatvārdā izteiktā nojēguma pavājinājumu.

    • Nokrāsa, novakars

  • 4

    savienojumā ar darb Norāda, ka darbība ir vērsta uz leju, lejup.

    • Nobraukt, nonākt (no kalna), nosviest

  • 5

    savienojumā ar darb Norāda, ka ar pamatvārdā izteikto darbību atdala, atšķir, atvirza (no kā, no kurienes).

    • Nodzīt (no ceļa), nogriezt (maizes šķēli), noraut (ābolu), noslaucīt (putekļus)

  • 6

    savienojumā ar darb Norāda uz darbības īslaicīgumu, pēkšņumu.

    • Nočaukstēt, nolīgoties, nosmieties

  • 7

    savienojumā ar darb Norāda uz darbības pamatīgumu, plašumu.

    • Noklāt (visu grīdu), nosegt (visus logus)

  • 8

    savienojumā ar darb Norāda, ka ar pamatvārdā izteikto darbību pārspēj ko.

    • Noskriet, nosoļot (citus)

  • 9

    savienojumā ar darb Norāda, ka ar pamatvārdā izteikto darbību veic visu attālumu, pavada visu laiku.

    • Nobraukt (desmitiem kilometru), noiet (garu ceļu)
    • Nosēdēt (stundu), noslimot (trīs dienas)

  • 10

    savienojumā ar darb Norāda uz darbības pabeigtību.

    • Noaust, noskūties, nopirkt, nosvīst