MĀKTIES definīcija Latviešu valodā:

MĀKTIES

  • 1

    3. pers Pārklāties ar mākoņiem, kļūt mākoņainam.

    • Debesis sāk mākties
    • Laiks mācas

  • 2

    kopā ar vārdu «virsū» Neatlaidīgi, uzbāzīgi vērsties pie kāda (parasti apgrūtinot); draudīgi, naidīgi tuvoties, uzbrukt.

    • Mākties virsū ar saviem padomiem
    • Bērns mācas virsū mātei, lai viņu ņem līdzi

  • 3

    3. pers.; kopā ar vārdu «virsū» Neatvairāmi izraisīties un ietekmēt – piem., par domām, izjūtām, psihisku vai fizioloģisku stāvokli; tuvoties, iestāties (piem., par apstākļiem, laikposmu).

    • Viņam mācas virsū bailes
    • Sāk jau mākties virsū nogurums
    • Miegs mācas virsū
    • Steidzami darbi mācas virsū cits pakaļ citam
    • Tumsa sāk mākties virsū