KORĶIS definīcija Latviešu valodā:

KORĶIS

vīriešu dzimte

  • 1

    Daudzgadīgu augu sekundāro segaudu ārējā, blīvā kārta, kas sastāv no rindās saaugušām un ar gaisu pildītām šūnām; materiāls, ko iegūst no šiem audiem, parasti no korķkoka vai korķa ozola mizas.

    • Koka mizas korķa kārta
    • Korķa šūnas
    • Korķa ozols
    • Korķa pludiņš
    • Korķa josta, veste

  • 2

    No šā, arī no cita materiāla izgatavots (trauka, parasti pudeles) aizbāznis.

    • Pudeles korķis
    • Izvilkt korķi
    • Aizbāzt pudeli ar korķi
    • Kolba ar gumijas korķi

  • 3

    Kompakts sablīvējums, parasti kādā ejā, kanālā.

    • Strutu korķis ausī