KLUSUMS definīcija Latviešu valodā:

KLUSUMS

singular masculine noun

  • 1

    Vispārināta īpašība.

    kluss

  • 2

    Stāvoklis, kad nav dzirdami nekādi trokšņi, nekādas skaņas.

    • Iestājās pilnīgs klusums
    • Svinīgs klusums, baigs klusums
    • Mājās valda klusums
    • Slimniekam vajadzīgs miers un klusums
    • Klusuma brīdis
    • Ievērot klusumu, pārtraukt klusumu
    • Nakts klusumā

  • 3

    pārnesta nozīme Stāvoklis, kad nav intensīvas darbības, ievērojamu notikumu.

    • Politisko partiju cīņā iestājies klusums