KLUSS definīcija Latviešu valodā:

KLUSS

īpašības vārds

  • 1

    Tāds, kas ir vāji dzirdams, nav intensīvs (par skaņu); tāds, kas rada vāji dzirdamas skaņas.

    • Klusa balss
    • Klusa mūzika
    • Atskanēja klusi soļi
    • Klusi čuksti
    • Skaņas kļūst arvien klusākas
    • Klusu runāt, klusu pieklauvēt

  • 2

    Tāds (laikposms), kad nav dzirdamas stipras skaņas; tāds, kurā nav skaļuma, trokšņu (piem., par vietu).

    • Kluss vakars
    • Klusa nakts
    • Kluss stūrītis
    • Klusa iela
    • Apkārt viss klusu
    • Kluss kā kapā

  • 3

    Tāds, kas klusē, mēdz klusēt; tāds, kas maz runā, maz trokšņo.

    • Kluss cilvēks, kluss bērns
    • Viņš sēdēja pavisam kluss
    • Klusa ģimene
    • Klusi dzīvot
    • Ciest klusu
    • Stāvēt klusu

  • 4

    Tāds, kas nav saistīts ar straujām kustībām, rosību, drūzmu u. tml.

    • Kluss ezers
    • Klusa pilsēta

  • 5

    Apslēpts, klaji neizpausts; tāds, ko citi nemana, neievēro.

    • Klusas cerības
    • Klusa vēlēšanās
    • Klusas skumjas
    • Klusa mīlestība
    • Klusi (klusu) priecāties par ko
    • sarunvalodas vārds Pa kluso