KLĒPIS definīcija Latviešu valodā:

KLĒPIS

vīriešu dzimte

  • 1

    Ieloks, kas izveidojas (sēdošam cilvēkam) starp ceļgaliem un ķermeņa vidusdaļu.

    • Ņemt bērnu klēpī
    • Turēt somu klēpī
    • Salikt rokas klēpī
    • Klēpja sunītis
    • Klēpja bērns

  • 2

    Priekšmetu, vielas daudzums, ko var apņemt ar abām rokām, piespiežot sev klāt, arī ietvert priekšautā; daudzums, ko vienā reizē var uzņemt ar dakšām, grābekli u. tml.

    • Ienest klēpi malkas
    • Zaru klēpis
    • Siena, salmu klēpis
    • Atnest priekšautā veselu klēpi ābolu
    • Grābt klēpjiem
    • Saturēt siena klēpi ar grābekli
    • Celt lielus labības klēpjus

  • 3

    lok. klēpī, apst. nozīmē Uz rokām; aptverot ar rokām un piespiežot sev klāt.

    • Nest bērnu klēpī
    • Pagrābt salmus klēpī

  • 4

    Sievietes ķermeņa daļa, kurā grūtniecības laikā veidojas auglis.

    • Neauglīgs klēpis
    • pārnesta nozīme Zemes klēpis