KAUNS definīcija Latviešu valodā:

KAUNS

singular masculine noun

  • 1

    Morālas jūtas, kas saistītas ar nepatīkamu pārdzīvojumu, vainas izjūtu par savu rīcību, izturēšanos.

    • Kauns par izdarīto pārkāpumu
    • Kauns par savu mazdūšību
    • Man ir kauns, ka tu tā uzvedies
    • Viņu pārņēma kauns
    • Nosarkt aiz kauna
    • Ne kauna, ne goda
    • Krist kaunā
    • No (aiz) kauna vai zemē ielīst

  • 2

    Nepatika, mulsums; neērtības izjūta; kautrība.

    • Kauns skatīties, kā viņš uzvedas
    • Viņam bija kauns atgādināt par parādu

  • 3

    Negods, apkaunojums; morāli negatīvi vērtējams fakts, rīcība.

    • Sagādāt, padarīt kaunu
    • Aiziet ar kaunu
    • Kauna zīme
    • Apzīmogot ar kauna zīmi
    • Kauna stabs
    • pārnesta nozīme Kauna traips