KĀRTĪBA definīcija Latviešu valodā:

KĀRTĪBA

sieviešu dzimte vienskaitlis

  • 1

    Stāvoklis, kad ikviens priekšmets ir savā vietā, kad viss noris pareizi, bez traucējumiem; arī disciplinētība.

    • Viss ir (pilnīgā) kārtībā
    • Te valda kārtība
    • Nodibināt, ieviest kārtību
    • Saukt (kādu) pie kārtības
    • Sabiedriskās kārtības uzturēšana

  • 2

    Secība.

    • Kartītes saliktas alfabēta kārtībā
    • Pircējus apkalpo rindas kārtībā
    • Vārdu kārtība
    • Sapulces darba kārtība

  • 3

    Norises īstenošanas veids; attiecību sistēma, darbības organizācija.

    • Vēlēšanu, balsošanas kārtība
    • Mandātu izsniegšanas kārtība
    • Iekšējās kārtības noteikumi iestādēs un uzņēmumos
    • Pie mums ir jauna kārtība

  • 4

    Stāvoklis, kad (kas) ir gatavs lietošanai, darbībai; gatavība; stāvoklis, kad (kas) eksistē normāli, bez traucējumiem.

    • Automašīna ir braukšanas kārtībā
    • Esmu jau kārtībā
    • Mājās viss ir kārtībā