KARĀTIES definīcija Latviešu valodā:

KARĀTIES

  • 1

    3. pers Atrasties (kur, pie kā) piestiprinātam ar augšējo daļu bez atbalsta apakšā; būt brīvi novietotam ar atbalstu piestiprinājuma augšējā daļā.

    • Pie griestiem karājas lustra
    • Drēbes karājas pie sienas
    • Āboli karājas kokā
    • Pavadas gals karājas līdz zemei

  • 2

    Atrasties, turoties (kur), pieķeroties (pie kā).

    • Karāties ar rokām pie stieņa
    • Pērtiķis karājas zarā, turoties ar kājām un asti

  • 3

    Būt tādam, kas sveras, liecas (kur, pār ko).

    • Klints bluķi karājas virs aizas
    • Līganie bērza zari karājas pār balkonu
    • Karāties ārā pa logu

  • 4

    3. pers Atrasties brīvi (ap ko), nepiegulēt (kam).

    • Žakete karājas uz viņa kalsnā auguma

  • 5

    3. pers Atrasties (gaisā) šķietami nekustīgi.

    • Ērglis karājas virs klintīm