KAPRACIS definīcija Latviešu valodā:

vīriešu dzimte-ča

• 1

  Strādnieks, kas nodarbojas ar kapu rakšanu un mirušo aprakšanu.

  • Kapracis aizber kapu

• 2

  Kustīga vabole, kas barojas un attīstās uz dzīvnieku līķiem vai pūstošām sēnēm, sīkāko dzīvnieku līķus ierokot zemē.

  • Kapraču kāpuri, kapraču kūniņas
  • Melnie kaprači, raibie kaprači, meža kaprači