IZTRENKT definīcija Latviešu valodā:

IZTRENKT

pārejošs darbības vārds

  • 1

    Trencot panākt, ka izvirzās (no kurienes, cauri kam, kur), strauji atstāj (kādu vietu); iztriekt; izdzīt.

    • Iztrenkt kaķi no istabas pagalmā
    • Suns iztrenc govis no labības lauka