IZMISUMS definīcija Latviešu valodā:

IZMISUMS

singular masculine noun

  • 1

    Psihisks stāvoklis, kam raksturīga pilnīga bezcerība, nespēja saprātīgi spriest un mērķtiecīgi rīkoties.

    • Krist izmisumā
    • Pārvarēt izmisumu
    • Viņa balsī skan izmisums