HARMONIJA definīcija Latviešu valodā:

HARMONIJA

sieviešu dzimte vienskaitlis

  • 1

    Saskaņa, samērīgums.

    • Krāsu toņu harmonija

  • 2

    Mūzikā – skaņu likumsakarīgs apvienojums akordu kopskaņās un to secība; attiecīgā mūzikas teorijas disciplīna.

    • Mācīt harmoniju