CĪŅA definīcija Latviešu valodā:

CĪŅA

sieviešu dzimte

  • 1

    Darbība, kurā cits citu cenšas uzvarēt, pieveikt ar fizisku spēku, veiklību; cīkstēšanās, spēkošanās; sacensības (parasti sportā).

    • Uzvarēt cīņā
    • Cīņas griba
    • Padoties bez cīņas
    • Vienlīdzīgu pretinieku cīņa
    • Medņu cīņas
    • Gaiļu cīņa
    • Vēršu cīņas
    • Cīņa uz dzīvību un nāvi
    • Cīņas sports
    • Klasiskā, brīvā cīņa
    • Komandu cīņas uzvarētāji
    • Fināla cīņas
    • pārnesta nozīme Pretstatu cīņa
    • Izcīnīt iekšēju cīņu
    • Pretrunīgu jūtu cīņa

  • 2

    Bruņota sadursme; kauja.

    • Cīņas lauks
    • Durkļu cīņa
    • Ielu cīņas
    • Doties (iet) cīņā
    • Krist cīņā
    • Cīņu biedri

  • 3

    Sistemātiska, aktīva darbība (pret ko), lai gūtu pārsvaru (piem., pār pretēju politisko virzienu, pretējiem uzskatiem).

    • Partiju priekšvēlēšanu cīņas
    • Politiska cīņa
    • Ekonomiska cīņa

  • 4

    Aktīva vēršanās pret ko nevēlamu, cenšoties to iznīcināt, mazināt tā ietekmi.

    • Cīņa pret huligānismu
    • Cīņa ar noziedzību, korupciju
    • Cīņa ar slimībām
    • Cīņa ar sausumu

  • 5

    Cenšanās sasniegt mērķi, aktīvi darbojoties, pārvarot pretestību, šķēršļus.

    • Cīņa par mieru
    • Cīņa par nacionālo neatkarību
    • Ārstu cīņa par slimnieka dzīvību