CIET definīcija Latviešu valodā:

CIET

apstākļa vārds

  • 1

    Tādā stāvoklī, ka ir aizdarīts, aizvērts.

    • Logi un durvis ir ciet
    • Vāks nav ciet
    • Vārti jau ciet
    • Upe, ezers jau salst ciet
    • sarunvalodas vārds, pārnesta nozīme Mute ciet

  • 2

    Tādā stāvoklī, ka nav pieejams, nedarbojas (par iestādēm, veikaliem u. tml.); slēgts.

    • Pasts jau ciet
    • Veikali svētdienās ir ciet

  • 3

    Tādā stāvoklī, ka ir apgrūtināta elpošana, runāšana, dzirdēšana.

    • Deguns ir ciet
    • Bērnam ir ciet kakls
    • Balss pavisam ciet
    • Elpu rauj ciet

  • 4

    Kopā ar darbības vārdu atbilst pēc nozīmes priedēklim «aiz-» vai pastiprina tā nozīmi.

    • Vērt ciet
    • Slēgt ciet
    • Pogāt ciet
    • Aizvērt acis ciet
    • Spraugas aizbāztas ciet

  • 5

    Kopā ar darbības vārdu atbilst pēc nozīmes priedēklim «sa-» (arī «no-») vai pastiprina tā nozīmi.

    • Ķert ciet
    • Turēt ciet
    • Saķert ciet
    • Sagrābt ciet