BRĪNUMS definīcija Latviešu valodā:

BRĪNUMS

vīriešu dzimte

  • 1

    Reliģiskos priekšstatos, mitoloģijā, folklorā – tas, kas ir saistīts ar pārdabiskiem spēkiem, tas, kas nav ar prātu izskaidrojams.

    • Ticēt brīnu-miem
    • Brīnumu pasakas

  • 2

    Neparasta, neticama, arī grūti izskaidrojama parādība; tas, kas izraisa izbrīnu.

    • Mūsdienu medicīna dara brīnumus
    • Notika brīnums – slimnieks pēkšņi sāka atveseļoties
    • Viņu varēja glābt tikai brīnums
    • Brīnums, ka viņš to nezina
    • Tas tik ir brīnums!
    • Brīnumi gan!

  • 3

    parasti dsk Pārsteigums; izbrīns.

    • Aiz brīnumiem ieplest acis
    • Mute palika vaļā aiz brīnumiem