BRĒCIENS definīcija Latviešu valodā:

BRĒCIENS

vīriešu dzimte

  • 1

    Skaļš, griezīgs (dzīvnieka) kliedziens, sauciens.

    • Ēzeļa brēciens
    • Pūces brēcieni

  • 2

    Neapvaldīts, skaļš (cilvēka) kliedziens.

    • Izmisuma brēciens

  • 3

    Par zīdaini, mazu bērnu – skaļas raudas.