BLĀKŠĶĒT definīcija Latviešu valodā:

BLĀKŠĶĒT

nepārejošs darbības vārds

  • 1

    Radīt stipru troksni, kāds dzirdams, lielam, smagam priekšmetam atsitoties pret ko cietu; atskanēt šādam troksnim.

    • Durvis blākšķēja aizcirzdamās
    • Dēļi krita blākšķēdami