AIZTURĒT definīcija Latviešu valodā:

AIZTURĒT

pārejošs darbības vārds

  • 1

    Panākt, būt par cēloni, ka (kas) paliek kādu laiku uz vietas; aizkavēt.

    • Zēns gribēja draugu aizturēt, bet viņam bija jāsteidzas
    • Aizturēt viesus līdz vakariņām

  • 2

    3. pers Nelaist cauri (piem., siltumu, ūdeni).

    • Aizturēt saules starus
    • Kažoks labi aiztur siltumu
    • Brezents aiztur ūdeni

  • 3

    Turēt, noturēt īsu brīdi ciet, neļaujot atvērt, piem., durvis.

  • 4

    Atņemt brīvību uz neilgu laiku (līdz apcietināšanas sankcijai vai atbrīvošanai).

    • Aizturēt zagli, krāpnieku
    • Aizturēt līdz personības noskaidrošanai

  • 5

    Neizsniegt, neizmaksāt noteiktā termiņā.

    • Aizturēt algu
    • Aizturēt daļu no honorāra parāda nolīdzināšanai

  • 6

    Kavēt, nepieļaut, ka izpaužas, noris brīvi, intensīvi (piem., par emocijām, psihiskiem, fizioloģiskiem procesiem).

    • Aizturēt asaras, smieklus
    • Ar pūlēm aizturēt elsas
    • Klausīties ar aizturētu elpu
    • Govs aiztur pienu