VARMĀCĪBA definīcija Latviešu valodā:

VARMĀCĪBA

sieviešu dzimte

  • 1

    Patvaļīgs fiziskā spēka, varas līdzekļu, spaidu lietojums (pret kādu).

    • Rupja varmācība
    • Cīnīties pret varmācību
    • Varmācības upuri