UZBRUKT definīcija Latviešu valodā:

nepārejošs darbības vārds-brūku, -brūc, -brūk, -bruku

• 1

  Veikt darbības ar mērķi fiziski ietekmēt, pārvarēt, arī nonāvēt (kādu); mesties virsū (kādam), censties pieveikt, nonāvēt, lai izmantotu (parasti barībai).

  • Lielie zēni uzbrukuši mazākajiem
  • Suns uzbrūk kaķim
  • Ceļiniekiem uzbrukuši laupītāji
  • Vilki uzbrukuši aitām
  • Dunduri uzbrūk govīm

• 2

  Veikt kaujas darbības ar nolūku pārvarēt pretinieka aizstāvēšanos un ieņemt kādu teritoriju, objektu.

  • Uzbrukt pretinieka pozīcijām no gaisa
  • Uzbrukt nocietinājumiem ar tankiem

• 3

  Ar aktīvu rīcību censties gūt pārsvaru (sporta spēlē).

  • Pirmā uzbrūk viesu komanda

• 4

  pārnesta nozīme Asi pārmest (kādam), rāt (kādu).

  • Uzbrukt politiskajiem pretiniekiem presē
  • Netaisnīgi uzbrukt padotajiem

• 5

  pārnesta nozīme 3. pers Pēkšņi, nenovēršami iestāties un nelabvēlīgi ietekmēt (piem., par apstākļiem, slimībām); pēkšņi izraisīties un ietekmēt (par psihisku stāvokli, domām u. tml.).

  • Ceļā viņiem uzbruka nakts un sniegputenis
  • Kaimiņam uzbrūk nelaime pēc nelaimes
  • Reizēm slimniecei uzbrūk bailes

• 6

  3. pers Brūkot uzvirzīties virsū (kam, uz kā).

  • Akmeņi no grūstošās sienas uzbruka uz ceļa