UZBRUKT definīcija Latviešu valodā:
UZBRUKT
nepārejošs darbības vārds-brūku, -brūc, -brūk
- 1
Veikt darbības ar mērķi fiziski ietekmēt, pārvarēt, arī nonāvēt (kādu); mesties virsū (kādam), censties pieveikt, nonāvēt, lai izmantotu (parasti barībai).
- Lielie zēni uzbrukuši mazākajiem
- Suns uzbrūk kaķim
- Ceļiniekiem uzbrukuši laupītāji
- Vilki uzbrukuši aitām
- Dunduri uzbrūk govīm
- 2
Veikt kaujas darbības ar nolūku pārvarēt pretinieka aizstāvēšanos un ieņemt kādu teritoriju, objektu.
- Uzbrukt pretinieka pozīcijām no gaisa
- Uzbrukt nocietinājumiem ar tankiem
- 3
Ar aktīvu rīcību censties gūt pārsvaru (sporta spēlē).
- Pirmā uzbrūk viesu komanda
- 4
pārnesta nozīme Asi pārmest (kādam), rāt (kādu).
- Uzbrukt politiskajiem pretiniekiem presē
- Netaisnīgi uzbrukt padotajiem
- 5
pārnesta nozīme 3. pers Pēkšņi, nenovēršami iestāties un nelabvēlīgi ietekmēt (piem., par apstākļiem, slimībām); pēkšņi izraisīties un ietekmēt (par psihisku stāvokli, domām u. tml.).
- Ceļā viņiem uzbruka nakts un sniegputenis
- Kaimiņam uzbrūk nelaime pēc nelaimes
- Reizēm slimniecei uzbrūk bailes
- 6
3. pers Brūkot uzvirzīties virsū (kam, uz kā).
- Akmeņi no grūstošās sienas uzbruka uz ceļa