UZBRUKT definīcija Latviešu valodā:

UZBRUKT

nepārejošs darbības vārds

  • 1

    Veikt darbības ar mērķi fiziski ietekmēt, pārvarēt, arī nonāvēt (kādu); mesties virsū (kādam), censties pieveikt, nonāvēt, lai izmantotu (parasti barībai).

    • Lielie zēni uzbrukuši mazākajiem
    • Suns uzbrūk kaķim
    • Ceļiniekiem uzbrukuši laupītāji
    • Vilki uzbrukuši aitām
    • Dunduri uzbrūk govīm

  • 2

    Veikt kaujas darbības ar nolūku pārvarēt pretinieka aizstāvēšanos un ieņemt kādu teritoriju, objektu.

    • Uzbrukt pretinieka pozīcijām no gaisa
    • Uzbrukt nocietinājumiem ar tankiem

  • 3

    Ar aktīvu rīcību censties gūt pārsvaru (sporta spēlē).

    • Pirmā uzbrūk viesu komanda

  • 4

    pārnesta nozīme Asi pārmest (kādam), rāt (kādu).

    • Uzbrukt politiskajiem pretiniekiem presē
    • Netaisnīgi uzbrukt padotajiem

  • 5

    pārnesta nozīme 3. pers Pēkšņi, nenovēršami iestāties un nelabvēlīgi ietekmēt (piem., par apstākļiem, slimībām); pēkšņi izraisīties un ietekmēt (par psihisku stāvokli, domām u. tml.).

    • Ceļā viņiem uzbruka nakts un sniegputenis
    • Kaimiņam uzbrūk nelaime pēc nelaimes
    • Reizēm slimniecei uzbrūk bailes

  • 6

    3. pers Brūkot uzvirzīties virsū (kam, uz kā).

    • Akmeņi no grūstošās sienas uzbruka uz ceļa