TRĀPĪT definīcija Latviešu valodā:

TRĀPĪT

nepārejošs darbības vārds

  • 1

    Ievirzīt (ko, piem., šaujot, sviežot) mērķī; nonākt, atdurties (mērķī).

    • Trāpīt noteiktā punktā
    • Trāpīt diegu adatā
    • Trāpīt kāju kāpslī
    • Viņš svieda ar bumbu, bet netrāpīja
    • Katrs šāviens trāpīja
    • Trāpīt mērķī

  • 2

    Nejauši skart (ko), atdurties (kur, pret ko).

    • Bumba trāpīja logā
    • Sniega pika trāpīja mugurā
    • Akmens trāpīja manu plecu