TELPA definīcija Latviešu valodā:

TELPA

sieviešu dzimte

  • 1

    vsk Viena no matērijas pastāvēšanas pamatformām, ko raksturo izplatība un apjoms.

    • Laika un telpas vienība

  • 2

    Ar virsmām, plaknēm ierobežota vieta.

    • Starpmolekulu telpa
    • Starpšūnu telpa

  • 3

    Ar konstrukcijām norobežota (ēkas, celtnes) daļa.

    • Brīva telpa starp loga rūtīm
    • Kāpņu, pagraba, apkures telpa
    • Kantora, skolas telpas
    • Uzgaidāmās, dzīvojamās telpas
    • Atpūtas, darba telpas
    • Plašas, gaišas telpas
    • Uzkopt telpas
    • Telpu un apkārtnes izdaiļošana

  • 4

    Izplatījums; tā daļa; arī ierobežota vide, kurā kas noris, atrodas u. tml.

    • Debess telpa
    • Bezgalīgā pasaules telpa
    • Starpzvaigžņu telpa
    • Kontrolēt gaisa telpu virs pilsētas
    • Organismu dzīves telpa