TELEFONS definīcija Latviešu valodā:

TELEFONS

vīriešu dzimte

  • 1

    Ierīce, kas elektromagnētiskas svārstības pārvērš skaņu svārstībās.

  • 2

    Elektrisko aparātu un ierīču sistēma, kas dod iespēju sarunāties lielā attālumā.

    • Telefona aparāts, klausule
    • Telefona centrāle
    • Mobilais telefons
    • Telefona abonentu saraksts
    • Runāt, zvanīt pa telefonu
    • Ierīkot telefonu

  • 3

    sarunvalodas vārds Telefona aparāts.

    • Turēt telefonu uz galda

  • 4

    sarunvalodas vārds Telefona abonenta numurs.

    • Pateikt draugam savu telefonu