SPRUKT definīcija Latviešu valodā:

SPRUKT

nepārejošs darbības vārds

  • 1

    3. pers Strauji slīdēt, šļukt (ārā, vaļā, cauri).

    • Virve spruka ārā no rokām
    • Mezgls spruka vaļā
    • Sainis spruka vaļā, un grāmatas izbira uz grīdas

  • 2

    Spēji atbrīvoties; spēji rauties, skriet.

    • Suns kā spruka vaļā no saites, tā aizskrēja
    • Sagūlušās aitas spruka augšā

  • 3

    Strauji spraukties, līst (kur), meklējot patvērumu, glābiņu.

    • Suns gribēja sprukt istabā
    • Sprukt ārā no istabas
    • Bēgot no kaķa, pele spruka alā
    • Nebija kur sprukt
    • Nezināja, kur bēgt, kur sprukt

  • 4

    pārnesta nozīme kopā ar vārdu «vaļā» Spēji izlauzties – par aizturētām jūtām, emocijām, to izpausmēm.

    • Spruka vaļā raudas