SPRUKT definīcija Latviešu valodā:

nepārejošs darbības vārdssprūku, sprūc, sprūk

• 1

  3. pers Strauji slīdēt, šļukt (ārā, vaļā, cauri).

  • Virve spruka ārā no rokām
  • Mezgls spruka vaļā
  • Sainis spruka vaļā, un grāmatas izbira uz grīdas

• 2

  Spēji atbrīvoties; spēji rauties, skriet.

  • Suns kā spruka vaļā no saites, tā aizskrēja
  • Sagūlušās aitas spruka augšā

• 3

  Strauji spraukties, līst (kur), meklējot patvērumu, glābiņu.

  • Suns gribēja sprukt istabā
  • Sprukt ārā no istabas
  • Bēgot no kaķa, pele spruka alā
  • Nebija kur sprukt
  • Nezināja, kur bēgt, kur sprukt

• 4

  pārnesta nozīme kopā ar vārdu «vaļā» Spēji izlauzties – par aizturētām jūtām, emocijām, to izpausmēm.

  • Spruka vaļā raudas