SPĒKS definīcija Latviešu valodā:

SPĒKS

vīriešu dzimte

  • 1

    Fizikāls lielums, ar ko raksturo ķermeņu mehānisko mijiedarbību; šādas mijiedarbības pakāpe.

    • Zemes pievilkšanas spēks
    • Centrbēdzes, centrtieces spēks
    • Sprādziena spēks

  • 2

    Būtnes (cilvēka, dzīvnieka) spēja, sasprindzinot muskuļus, veikt fizisku darbību.

    • Muskuļu spēks
    • Strādāt, cik spēka
    • Sist no visa spēka
    • Saņemt visus spēkus
    • Zaudēt spēkus
    • Mēroties spēkiem
    • Izmēģināt spēkus darbā
    • Pašos spēka gados; pašā spēku briedumā

  • 3

    Psihes spēja virzīt, koncentrēt psihisko enerģiju noteikta uzdevuma veikšanai.

    • Domas spēks
    • Garīgo spēku koncentrācija
    • Man pietiks spēka uzklausīt patiesību

  • 4

    Intensitāte; spars.

    • Vējš pieņemas spēkā
    • Krāsns kuras pilnā spēkā
    • Ar spēku piecirst durvis

  • 5

    Spēja pakļaut, ietekmēt; ietekmīgums.

    • Kolektīva spēks
    • Mīlestības spēks
    • Dzīvā vārda spēks

  • 6

    Juridisks iedarbīgums; tiesīgums.

    • Likuma spēks
    • Līgums vairs nav spēkā
    • Noruna paliek spēkā

  • 7

    dsk Sabiedrības grupa, ko vieno mērķu kopība.

    • Demokrātiskie spēki
    • Starptautisko spēku samērs
    • Bruņotie spēki