RUNĀTĀJS definīcija Latviešu valodā:

RUNĀTĀJS

vīriešu dzimte

  • 1

    Cilvēks, kas teic runu (2), arī uzstājas, piem., sapulcē; arī cilvēks, kas pašlaik runā.

    • Debatēs pieteikušies daudz runātāju
    • Pārtraukt runātāju pusvārdā
    • Runātājas tā aizrāvušās, ka citus ne dzird, ne redz

  • 2

    Cilvēks, kas mēdz daudz un veikli runāt; runīgs cilvēks.

    • Liels, labs runātājs
    • Viņš nav nekāds runātājs