RĪKLE definīcija Latviešu valodā:

RĪKLE

sieviešu dzimte

  • 1

    Orgāns, kas saista mutes dobumu ar barības vadu un deguna dobumu ar balseni; barības vada un elpošanas ceļu augšējā daļa.

    • Kumoss iespriedies rīklē, nevar norīt

  • 2

    sarunvalodas vārds Kakla priekšējā daļa.

    • Saņemt pie rīkles

  • 3

    Zvēra mute; vienk. mute.

    • Lauva atpleta rīkli