PILNĪBA definīcija Latviešu valodā:

PILNĪBA

sieviešu dzimte vienskaitlis

  • 1

    Ideāls pozitīvu īpašību kopums; kādas pozitīvas īpašības augstākā pakāpe.

    • Tiekties pēc pilnības
    • Sasniegt mākslinieciskajā jaunradē pilnību
    • Faktu atlasē panākta pilnība
    • Visā pilnībā