NORAUT definīcija Latviešu valodā:

NORAUT

pārejošs darbības vārds

  • 1

    Raujot, ar rāvienu atdalīt (no kā); panākt, būt par cēloni, ka nokrīt.

    • Noraut ziedus
    • Noraut ābolu no zara
    • Noraut pogu
    • Noraut diegu, pavedienu
    • Vējš norauj kokiem lapas

  • 2

    Raujot, paraujot (ko), pieļaut, arī būt par cēloni, ka (kas) nokrīt, pakrīt.

    • Aizķert ar piedurkni un noraut vāzi no galda
    • Noraut kādu gar zemi

  • 3

    Strauji noņemt, nocelt, novilkt.

    • Noraut cepuri no galvas
    • Steigā noraut svārkus

  • 4

    sarunvalodas vārds Pēkšņi, arī nepamatoti samazināt (piem., svaru, mēru, daudzumu).

    • Noraut algu
    • Noraut laiku mācībām
    • Govs norauj pienu

  • 5

    Krasi beigt (ko) sašaurināt.

    • Noraut kaudzes virsotni
    • Noraut zeķi

  • 6

    Pārtraukt, nepabeigt; apraut.

    • Noraut valodu
    • Noraut teikumu pusvārdā