MIERS definīcija Latviešu valodā:

MIERS

singular masculine noun

  • 1

    Stāvoklis, kad nav strīdu, nesaskaņu, naida; saskaņa, saticība.

    • Viņu starpā valdīja miers
    • Miers mājās
    • Izbeigt lietu miera ceļā

  • 2

    Stāvoklis, kad nav bruņotas cīņas, kara.

    • Stabils, ilgstošs, drošs miers
    • Miera laiks
    • Miera politika
    • Saglabāt, nosargāt, nodrošināt mieru

  • 3

    Vienošanās izbeigt karu, strīdu; miera līgums.

    • Noslēgt mieru
    • Līgt, saderēt mieru
    • Miera noteikumi

  • 4

    Stāvoklis, kad nav kustības, traucējumu, stipru trokšņu; klusums, netraucētība.

    • Atrasties miera stāvoklī
    • Slimniekam vajadzīgs miers
    • Traucēt mājas mieru
    • Miera periods