mele definīcija Latviešu valodā:

mele

1
Muskuļains, ar gļotādu klāts mutes dobuma orgāns, kas piedalās barības uzņemšanā, sasmalcināšanā, norīšanā un (cilvēkam) artikulētu skaņu veidošanā.
- Mēles muskuļi
- Kaķis lok pienu ar mēli
- Laizīt ar mēli
- Mēle kļuvusi stīva, nevar parunāt
- Mēle neklausa, metas, mežģījas
- Rādīt mēli
2
pārnesta nozīme Runāšanas, runas veids.
- Asa mēle
- Veikla mēle
- Salda mēle
3
sarunvalodas vārds Sagūstīts pretinieka karavīrs, no kura var iegūt vajadzīgās ziņas.
- Saņemt, nopratināt mēli
4
novecojis vārds vai nozīme (arhaisms) Valoda.
- Runāt vācu mēlē
5
Zvana sastāvdaļa – kustīgi piestiprināta, garena metāla detaļa, kas, sitoties pret zvana sienām, rada skaņas.
- Zvana vara mēle
- Raustīt zvana mēli
6
pārnesta nozīme Garens, izstieptas formas (bieži kustīgs) veidojums, priekšmets.
- Liesmu mēles
- Uguns mēles uzšāvās augstu gaisā
- Zemes mēle