KLAUDZĒT definīcija Latviešu valodā:

KLAUDZĒT

nepārejošs darbības vārds

  • 1

    Radīt īsus, arī citu citam sekojošus trokšņus, kādi dzirdami, piem., atsitoties vienam pret otru cietiem priekšmetiem; atskanēt šādiem trokšņiem.

    • Pakavi, zābaki klaudz pret bruģi
    • Kāpnēs klaudzēja smagi soļi
    • Durvis klaudzēdamas aizcirtās
    • Iet, ka klaudz vien