ĶERTIES definīcija Latviešu valodā:

ĶERTIES

  • 1

    Strauji tvert, ņemt (pie kā, aiz kā u. tml.); censties satvert, aptvert (ko), skarties (kam klāt).

    • Ķerties pie rokas
    • Ķerties kādam ap kaklu
    • Ķerties pie kāpņu margām
    • Neķeries man klāt!

  • 2

    3. pers Skaroties (pie kā), saistīties klāt.

    • Skujas ķeras drēbēs
    • Dadži ķeras zeķēs
    • Mīkla ķeras pie rokām
    • Dubļi ķeras pie riepām
    • Bites ķeras matos
    • Augs ar stīgām ķeras pie balsta

  • 3

    3. pers Skaroties (kam) klāt, traucēt (kustībā, darbībā); tikt traucētam kustībā, sastopoties ar pretestību.

    • Sprunguļi ķeras riteņos
    • Kumoss ķeras kaklā
    • Kājas ķeras aiz ciņiem
    • Grābeklis ķeras velēnā

  • 4

    pie kā Sākt (ko darīt, veikt).

    • Ķerties pie lasīšanas
    • Ķerties pie uzdevuma risināšanas
    • Ķerties pie darba
    • Ķerties pie lietas

  • 5

    pie kā Ņemt (ko), lai (ar to) rīkotos; sākt (ko) lietot.

    • Ķerties pie ieročiem
    • Ķerties pie citiem līdzekļiem
    • pārnesta nozīme Ķerties pie spalvas

  • 6

    3. pers Rijot ēsmu, uzdurties uz makšķeres āķa (par zivīm); arī tikt noķertam, iegūtam zvejojot, makšķerējot; veikties zvejā.

    • Zivis labi ķeras
    • Šoreiz makšķerniekiem nekas nav ķēries

  • 7

    3. pers Darboties, risināties ar traucējumiem.

    • Motors ķeras
    • Darbs ķeras

  • 8

    3. pers Bieži aprauties runas plūsmā (par balsi, stāstījumu).

    • Balss ķeras
    • Valoda ķeras
    • Lasīšana vietām ķērās